Krievijas Federācijas Civilkodekss satur tādu jēdzienu kā “noilguma termiņš”. To lieto, lai nosauktu laika periodu, kurā subjekts var pieprasīt savu tiesību pārkāpumu.
Instrukcijas
1. solis
Pilsonis vai organizācija, kuras tiesības ir pārkāptas, var iesniegt prasību par viņu aizsardzību attiecīgajai tiesu iestādei. Šajā gadījumā aizskarto tiesību aizsardzība tiek veikta noteiktā termiņā - noilguma termiņā. Tādējādi civiltiesību noilgums ir laika periods, kas likumā noteikts tiesību aizsardzībai. Ja persona šajā laika posmā nav paziņojusi par savu tiesību pārkāpumu, nākotnē viņa vairs nevarēs iesniegt prasības pieteikumu.
2. solis
Noilguma periodi ir sadalīti vispārējos un saīsinātajos. Vispārējais termiņš ir trīs gadi, un tas attiecas uz visām prasībām, izņemot tās, kurām likums paredz saīsinātus termiņus.
3. solis
Saīsinātais noilguma termiņš tiek noteikts īpaši attiecībā uz noteiktiem prasību veidiem, piemēram, strīdiem, kas rodas no preču pārvadāšanas. Turklāt to ilgums ir atkarīgs no tā, kurš subjekts izvirza prasību: ja klients ir pie pārvadātāja, tad divi mēneši un, ja pārvadātāja uzņēmums ir pie klienta, tad seši mēneši.
4. solis
Saīsinātu noilguma periodu ieviešana ir saistīta ar nepieciešamību paātrināt noteiktu kategoriju strīdu izšķiršanu, kas parasti rodas starp organizācijām un attiecas uz uzņēmējdarbības līgumu izpildi.
5. solis
Lai nenokavētu noilgumu, ir svarīgi ne tikai zināt likumā noteikto ilgumu, bet arī pareizi noteikt tā kursa sākumu. Saskaņā ar Krievijas Federācijas Civilkodeksu noilguma termiņa sākums sakrīt ar brīdi, kad rodas tiesības uz prasību. Tiesību aktos ir dažādi norādījumi par to, kad tieši notiek subjekta tiesību pārkāpums, un kad viņam ir tiesības iesniegt prasību tiesā. Piemēram, strīdos, kas rodas no nekvalitatīvu preču piegādes, prasījuma tiesības un noilguma sākums rodas dienā, kad pircējs konstatē attiecīgos trūkumus.
6. solis
Parasti noilguma sākuma brīža iestāšanās gadījums saskaņā ar likumu ir diena, kad persona uzzināja par savu tiesību pārkāpumu vai par to vajadzēja uzzināt. Parasti subjekts par likuma pārkāpuma faktu zina uzreiz pēc tā iestāšanās. Bet, ja persona izvēlējās ignorēt savu tiesību pārkāpumu vai vienkārši to nepamanīja necieņas iemesla dēļ, piemēram, likuma nezināšanas dēļ, tas nenoliedz faktu, ka ir iestājies noilgums. Abos gadījumos tā būs diena, kurā noticis tiesību pārkāpums.
