Studējot dažādas tiesību zinātnes nozares, bieži rodas grūtības, kas saistītas ar subjektīvo tiesību būtības neizpratni. Šī kategorija ir viena no vissvarīgākajām jurisprudencē. Subjektīvās tiesības ir saistītas ar personu interešu apmierināšanu konkrētās vienotās tiesiskās attiecībās. Tos nevajadzētu jaukt ar objektīviem likumiem, kas ir sarežģīta sociālās uzvedības normu un noteikumu sistēma.
Subjektīvos tiesību aktus jurisprudencē sauc par iespējamās uzvedības mēru, kas piešķirts pilnvarotai personai un kas nodrošināts ar pienākumu piešķiršanu citiem tiesisko attiecību dalībniekiem. Mēs šeit runājam par pieļaujamās uzvedības pakāpi, kas tiek realizēta un iegūta, pamatojoties uz objektīviem likumiem.
Sociālo attiecību attīstības gaitā subjektīvās tiesības un pienākumi parādās atsevišķi starp diviem atsevišķiem sociālās mijiedarbības dalībniekiem. Laika gaitā starp citiem sabiedrības locekļiem parādās tādas pašas attiecības, kas rada nepieciešamību pēc tiesiskā regulējuma. No šī brīža sākas formāla tiesiskuma definīcija. Formalizētā norma norāda, ar kādu uzvedības mēru ir apveltīti tiesisko attiecību subjekti, kuram no viņiem ir subjektīvas tiesības un pienākumi.
Subjektīvās tiesības tiek realizētas, veicot noteiktas darbības tiesisko attiecību dalībniekiem, lai iegūtu ieguvumus, attiecībā uz kuriem ir radušās tiesiskas attiecības. Vienas personas subjektīvās tiesības atbilst citu juridiskajam pienākumam. Subjektīvās tiesības tiek izbeigtas, ja no tām atsakās vai kad šīs tiesības tiek nodotas citām personām.
Šāda veida likumi saņēma šādu nosaukumu, jo subjektīvie tiesību akti ir tieši saistīti ar atsevišķa subjekta vajadzību apmierināšanu. Turklāt šo tiesību izmantošana ir atkarīga no personas subjektīvās gribas, no viņa vēlmes veikt šo vai citu darbību vai no tās atteikties. Ja darbības ir likumīgas, personu nevar ierobežot atļautās uzvedības ietvaros, viņai ir tiesības baudīt priekšrocības, kas tiek sniegtas šai personai. Ja nav vajadzīgs labs, subjektīvās tiesības kļūst nebūtiskas un netiek realizētas.
Kā piemēru varam minēt situāciju, kad cilvēks, vīlies politiskā līdera rīcībā, uz tiem reaģē ar politisko pasivitāti un atteikšanos piedalīties vēlēšanās. Citiem vārdiem sakot, mēs šeit runājam par atteikšanos izmantot balsstiesības. Subjektīvie tiesību akti šajā gadījumā juridisko attiecību nesējam kļūst neatbilstoši.
