Jēdziens "uz kompetenci balstīta pieeja" kļuva ārkārtīgi populārs jaunās tūkstošgades sākumā. Tagad visās valstīs, kas piedalās Boloņas nolīgumā, ir pieņemts tieši šis izglītības sistēmas organizēšanas princips. Tomēr tas sāka veidoties daudz agrāk, pagājušā gadsimta vidū.
Pirms dažām desmitgadēm jebkuras augstākās izglītības iestādes absolventam bija jābūt stingri noteiktam zināšanu, prasmju un iemaņu apjomam. Tas, ko viņam deva universitāte, pilnībā atbilda darba vietas standartiem, kurus vajadzēja ieņemt absolventam. Padomju Savienības plānveida ekonomikas apstākļos tā bija pozitīva attīstība. Bet līdzīgi principi tika ievēroti valstīs ar tirgus attiecībām. Rezultātā izrādījās, ka jauns inženieris vai zinātnieks ar augstu kvalifikāciju nav gatavs izmaiņām ekonomiskajos apstākļos. Uz kompetenci balstīta pieeja tika veidota pakāpeniski un diezgan lēni. Par pirmajiem soļiem var uzskatīt speciālistu apmācību ar vairākām saistītām specialitātēm. Lai būtu konkurētspējīgs darba tirgū, mūsdienu speciālistam jāspēj ātri pārkvalificēties un pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Izglītības paradigmai arī jāatbilst šīm mūsdienu situācijas iezīmēm. Ekonomiskie apstākļi mainās nedaudz ātrāk nekā augstākā un vēl vairāk vidusskolas, tāpēc mūsdienu mācību iestādes galvenais uzdevums ir mācīt, kā mācīties. Tajā pašā laikā tiek dots nevis stingri standartizēts zināšanu daudzums, bet gan kompetences noteiktās darbības jomās. Absolvents pats pielāgo savu kvalifikāciju konkrētās darbavietas prasībām. Viņš pats izlemj, kurā jomā viņam nepieciešamas dziļākas zināšanas. Izglītības iestāde veido studentu spējas individuāliem nestandarta risinājumiem. Uz kompetenci balstīta pieeja ietver ne tikai apmācību, bet arī indivīda audzināšanu. Speciālistam jāzina, kādas sekas novedīs viņa rīcība, un jāspēj uzņemties atbildību par šīm sekām. Tam nepieciešama spēja ātri un vispusīgi novērtēt situāciju. Kas attiecas uz izglītības procesa organizēšanu ar uz kompetenci balstītu pieeju, mācību programmā ir iepriekš noteikti skaidri un salīdzināmi apraksti par to, ko cilvēks zinās un varēs darīt pēc apmācības kursa pabeigšanas. Šī pieeja savukārt ļauj salīdzināt dažādās valstīs pieņemtās apmācības programmas. Šī pieeja kļuva par Boloņas nolīguma pamatu. Standartizētās novērtēšanas metodes sauc par deskriptoriem. Tagad tos izmanto vidējās izglītības iestādēs. Kompetenciālā pieeja pakāpeniski iekļūst skolā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta starpdisciplinārām saiknēm, pašizglītības prasmju attīstīšanai, loģiskās domāšanas veidošanai, kas ļauj studentam patstāvīgi meklēt un novērtēt informāciju. Šī izglītības paradigma nodrošina dažādu izglītības līmeņu nepārtrauktību.
