Mūsdienu zinātnē nav vispārpieņemta jēdziena "likums" definīcijas. Tas kopā ar morāli un ētiku ir viens no sociālo attiecību regulatoriem. Jautājums par likuma būtību, tā pamatiem un izcelsmi zinātnē līdz šim nav atrisināts.
Likums ir sava veida normu kopums, kas nosaka visiem cilvēkiem saistošos noteikumus, kas nosaka viņu attiecības savā starpā.
Saskaņā ar klasisko marksistu-ļeņinistu jurisprudenci likums ir vispārēji saistošu, valsts izveidotu un sankcionētu rīcības noteikumu kopums, kuru izpildi nodrošina valsts regulēšanas pasākumi.
Tiesību teorijā tiek sauktas dažādas likuma pazīmes, vairums autoru izceļ, piemēram:
- normativitāte (likums nosaka noteiktus uzvedības noteikumus);
- parasti saistošs (visiem priekšmetiem);
- valsts nodrošināšana (tiesību normu neievērošana nozīmē atbildības iestāšanos);
- objektīvs raksturs (tiesības neatkarīgi no indivīdu gribas);
- formāla noteiktība (tiesību normas tiek izteiktas likumdošanas aktu veidā);
- impersonalizācija (likuma normas ir adresētas neierobežotam subjektu skaitam);
- tiesību normu atkārtota darbība (tiesību normas ir paredzētas atkārtotai piemērošanai);
- konsekvence (likums ir saskaņota, savstarpēji saistīta struktūra).
Objektīvo tiesību izpausmes formas ir: normatīvais tiesību akts, normatīvais līgums, tiesību paražas un tiesu precedents.
Normatīvais tiesību akts ir dokuments, kuru pieņem pilnvarota valsts iestāde, lai izveidotu, mainītu vai atceltu tiesiskumu.
Normatīvais līgums ir līgums, kurā ir rīcības noteikumi, kas ir saistoši ikvienam (t.i., likuma vara).
Juridiskā paraža ir noteiktu noteikumu kopums, kas nosaka stingru uzvedību noteiktās situācijās. Pareizas paraduma rašanās priekšnoteikumi ir sociālo attiecību stabilitāte un atkārtota atkārtošanās, kas izraisa noteiktus uzvedības stereotipus indivīda un masu apziņā. Šie stereotipi kļūst par tiesību avotu.
Tiesu precedents ir tiesas lēmums, kas ir stājies likumīgā spēkā konkrētā lietā, ar kuru nosaka, maina vai atceļ tiesību normas.
