Šajā zinātniskajā rakstā aplūkotas lietas ierosināšanas un sagatavošanas pazīmes materiāla kaitējuma atgūšanai, ko darbinieks nodarījis darba devējam. Tika veikts mūsdienu likumdošanas pētījums par materiālo zaudējumu piedziņu no darbinieka, izdarīti attiecīgi secinājumi un to vispārinājums.
Instrukcijas
1. solis
Šajā rakstā mēs apsvērsim lietu ierosināšanas un sagatavošanas specifiku materiālo zaudējumu piedziņai, ko darbinieks nodarījis darba devējam.
Mūsdienās pārejas uz tirgus ekonomiku apstākļos Krievijas dzīvē ir notikušas dziļas sociālekonomiskas pārmaiņas, un jaunizveidotās demokrātiskās institūcijas nevarēja kalpot kā izmaiņas Krievijas Federācijas likumos, gan materiālos, gan procesuālos.. Šīs pārvērtības galvenokārt ir vērstas uz sabiedrības politisko un ekonomisko vajadzību apmierināšanu. Netika ignorēti arī sociālie jautājumi. Pašreizējos tirgus apstākļos bieži rodas konflikti starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Tie ir: izvairīšanās no algas maksāšanas, nelikumīga atlaišana, darba līguma noslēgšanas procedūras pārkāpšana utt.
Pētāmās tēmas atbilstība šodien neapšaubāmi ir diezgan akūta. Tas ir saistīts ar darba tiesisko attiecību starp darba ņēmēju un darba devēju likumdošanas regulējuma pašreizējo stāvokli un tā piemērošanas praksi, jo tas pilnībā neatbilst darba rakstura tiesisko attiecību dalībnieku aizsardzības prasībām. Par šo situāciju liecina diskusijas dažādās konferencēs, apaļie galdi, parlamenta uzklausīšana un, protams, tiesu prakse.
2. solis
Tātad īpašu vietu darba strīdu vidū ir lietas, kas saistītas ar darba devēja darbinieka atlīdzību par materiālo kaitējumu. Tas ir saistīts ar viņu specifiku. Šādu strīdu pareiza izšķiršana ir ļoti atkarīga no īpatnību ņemšanas vērā, kas raksturīgas šīs kategorijas lietu izskatīšanai. Šādas pazīmes ir iekļautas darba, civilās un procesuālās likumdošanas normās1.
Lietu iezīme par darbinieka materiālo atbildību pret darba devēju ir tā, ka tās tiek izskatītas tieši tiesā, savukārt citu strīdu ievērojamu daļu var izskatīt darba strīdu komisijā.
Pārejot uz detalizētāku norādīto problēmu izpēti, jāatzīmē, ka jurisdikcijas jautājums ir viens no galvenajiem (sākotnējā posmā) tiesvedības jautājumiem. Lietas jurisdikcijas noteikšana par darbinieka materiālo atbildību ietver izlemšanu, kurā tiesā tā tiks izskatīta. Ja mēs pievērsīsimies vispārējai jurisdikcijai, tad šo lietu kategoriju izskata maģistrāts. Teritoriālā jurisdikcija saskaņā ar Art. Krievijas Federācijas Civilprocesa kodeksa 28. pantu nosaka atbildētāja dzīvesvieta2. Darba devējam ir jāiesniedz prasība tiesnesim, kurš apkalpo vietni, kur atbildētājs pastāvīgi vai galvenokārt dzīvo.
Turklāt, vēršoties tiesā, ir svarīgi ņemt vērā sekojošo.
Noteiktu apstākļu gadījumā darbinieka pieteikums par materiālo zaudējumu atlīdzināšanu nevar būt tiesvedības priekšmets. Tātad Krievijas Federācijas Darba kodeksa 248. panta noteikumi paredz, ka zaudējumu atlīdzināšana tādā apmērā, kas nepārsniedz mēneša vidējo izpeļņu, jāveic, atskaitot no darba algas. Rīkojumu darba devējs paziņo darbiniekam ne vēlāk kā mēnesi pēc darbinieka nodarītā kaitējuma galīgās noteikšanas. No tā izriet, ka, pastāvot šiem diviem nosacījumiem, darba devējam nav tiesību vērsties tiesā ar prasību3.
Tādējādi darba devēja prasības pret darbinieku par materiālo zaudējumu atlīdzināšanu izskata tiesa, ja: 1) darba devējs nokavēja likumā noteikto rīkojuma paziņošanas termiņu, kā norādīts iepriekš; 2) darbinieks nepiekrīt labprātīgi atlīdzināt zaudējumus, kas pārsniedz viņa mēneša izpeļņu; 3) darbinieks ir izteicis rakstisku piekrišanu materiālā kaitējuma atlīdzināšanai daļēji vai pilnībā noteiktos (viņa norādītajos) termiņos un pēc tam atteicies no šīm saistībām saistībā ar viņa atlaišanu, tas ir, šajā gadījumā ir pamats piedziņai nenokārtoto parādu tiesā … Krievijas Federācijas Darba kodeksa 392. pants nosaka viena gada periodu, lai vērstos tiesā jautājumā par darbinieka faktiskā (materiālā) kaitējuma atlīdzināšanu4. Pārbaudot likumā noteikto termiņu ievērošanu, jāpatur prātā, ka perioda sākuma sākumu nosaka nākamā diena pēc dienas, kad kļuvis zināms bojājuma fakts. Ja noteiktā termiņa nokavējuma gadījumā atbildētājs ierosina strīdu, lai piemērotu noilgumu, tad darba devējam ir tiesības pieteikties uz to atjaunošanu. Ja tiesnesis atzīs termiņa nokavēšanas iemeslus par pamatotiem, tas tiks atjaunots. Piemēram, nepieciešamību veikt pārbaudes saistībā ar darbinieka nodarīto kaitējumu, t.i., kad nepieciešams veikt izmeklēšanu, revīziju utt., Var uzskatīt par pamatotu.
Tālāk pievērsīsimies prasības pieteikuma saturam, kuram tiek noteiktas noteiktas prasības. Tās saturs norāda: materiālo zaudējumu apmēru; apstākļi, kas darbiniekam kalpoja kā prettiesiska rīcība (bezdarbība), cēloņsakarība starp viņa rīcību un no tā izrietošajām sekām materiālā kaitējuma veidā un viņa vainu; turklāt jābūt norādei par konkrētiem pierādījumiem. Pieteikumā jānorāda arī materiālās atbildības veids (pilna vai ierobežota), piedziņas summa un pierādījumi, uz kuriem balstīts secinājums par atgūtās summas veidu un apjomu. Darba devējam jāsniedz iekasējamās summas aprēķins. Turklāt pieteikumā ir kontaktu numuri, e-pasta adreses un cita informācija, kas ir svarīga lietas izskatīšanai5. Prasības gadījumā pret vairākiem atbildētājiem pieteikumā jānorāda katra nodarītā kaitējuma aprēķins. Norādīta arī kaitējuma daļa, kas jāatlīdzina katram respondentam. Tā kā paziņojumā ir izklāstīti vainas argumenti, tie jāapstiprina ar amata aprakstiem, darbinieku paskaidrojumiem, memorandu, grāmatvedības datiem, revīzijas ziņojumu, rīkojumu saukt pie atbildības utt. Lai apstiprinātu darbinieka vidējās izpeļņas lielumu, izziņai par viņa algām ir pievienota izziņa. Pēc ieinteresētās puses pieprasījuma tiesnesis var pieprasīt dokumentus apsūdzētā ģimenes locekļu algu sertifikātu veidā vai informāciju par īpašuma objektiem. Saskaņā ar Krievijas Federācijas Civilprocesa kodeksa 98. pantu no darbinieka tiek atgūta valsts nodevas summa, ko darba devējs samaksājis, iesniedzot prasību tiesā, ja tā ir apmierināta6. Ja darba devējs, iesniedzot prasību, tika atbrīvots no valsts nodevas maksāšanas, tad to no atbildētāja iekasē kā valsts ieņēmumus. Piemērs ir tiesu prakse, kad prasība tiek iesniegta krimināllietā, un ar tiesas spriedumu šī prasība ir izpildīta.
Tālāk pievērsīsimies tipiskajām kļūdām, kas izveidojušās, pamatojoties uz tiesu praksi, un, izdarot to, nav iespējams atgūt materiālos zaudējumus no darbinieka7.
Pirmā kļūda: nav vienošanās ar finansiāli atbildīgu personu par pilnu finansiālo atbildību. Tātad priekšnoteikums materiālo zaudējumu piedziņai no darbinieka pilnā apmērā ir noteiktā līguma esamība, un, ja tā nav, tad materiālo zaudējumu no darbinieka ir iespējams atgūt tikai vidējās izpeļņas apmērā, kas ir nostiprināts Krievijas Federācijas Darba kodeksa 241. pants. Piemērs šajā lietā ir šāds tiesas lēmums. Individuālais uzņēmējs B. vērsās tiesā ar mērķi atgūt materiālos zaudējumus no veikala pārdevējām D. un V., ko viņi nodarījuši, pildot darba pienākumus. Viņš paskaidroja, ka šiem darbiniekiem ir darba attiecības ar viņu, taču viņi nav parakstījuši līgumu ne par pilnu finansiālo atbildību, ne par atbildību par uzticētajām precēm un materiālajām vērtībām. Pēc inventarizācijas D. un V. trūka 29 765 rubļu. Viņš lūdza solidāri piedzīt no D. un V. norādīto zaudējumu apmēru. Tiesa noraidīja prasību, pamatojoties uz to, ka nav panākta vienošanās par pilnīgu atbildību par nodarītajiem zaudējumiem, un šajā sakarā lēmumam būtu jāpamatojas uz Krievijas Federācijas Darba kodeksa 241. panta noteikumiem8.
Otrā kļūda: darba devējs prasa pilnībā kompensēt materiālos zaudējumus, kamēr darbinieks nav finansiāli atbildīga persona. Materiālā atbildība pilnībā tiek uzlikta tikai tajos gadījumos, kurus paredz Krievijas Federācijas Darba kodekss. Vecuma kategorijas darbinieki līdz 18 gadu vecumam šo atbildību uzņemas tikai apzināta bojājuma gadījumā, bojājuma gadījumā alkohola, narkotisko vai citu toksisko reibumu stāvoklī un par administratīvā pārkāpuma vai nozieguma nodarītiem zaudējumiem (likuma 242. pants). Krievijas Federācijas Darba kodekss).
Trīs kļūdas: pie pašreizējās kolektīvās finansiālās atbildības darba devējs prasa kompensāciju par zaudējumiem tikai no vienas personas. Krievijas Federācijas Darba kodeksa 245. pants paredz iespēju noslēgt līgumu par zaudējumu atlīdzināšanu pilnībā kolektīvi, ja nav iespējams atsevišķi noteikt katra darbinieka atbildību. Lai atbrīvotos no šādas atbildības, kolektīva dalībniekam jāpierāda sava nevainība.
Četras kļūdas: darba devējs nenodrošina pienācīgu materiālo vērtību glabāšanu, kas uzticētas viņa darbiniekam. Krievijas Federācijas Darba kodeksa 239. pantā ir paredzēts noteikums, saskaņā ar kuru apstāklis, kas šajā gadījumā izslēdz materiālo atbildību, ir darba devēja nespēja nodrošināt materiālo aktīvu pareizu uzglabāšanu, ko viņš uzticēja darbiniekam.
Piektā kļūda: darba devējs nespēja pierādīt nodarītā kaitējuma apmēru. Šis pienākums ir nostiprināts Krievijas Federācijas Darba kodeksa 247. pantā. Prasību var neapmierināt, ja nav pierādījumu par nodarītā kaitējuma apmēru un ja ir kļūdaina noteikta zaudējumu apmēra noteikšanas procedūra. Kļūda seši: darba devējs izvirza prasības pret darbinieku par zaudējumu atlīdzību apstākļos, kas izslēdz viņa finansiālo atbildību. Krievijas Federācijas Darba kodeksa 239. pants nosaka apstākļus, kādos tiek izslēgta darbinieka materiālā atbildība. Tie ir: nepārvarama vara, normāls ekonomiskais risks, ārkārtēja nepieciešamība vai nepieciešama aizsardzība, darba devēja nespēja nodrošināt darbiniekam uzticēto materiālo vērtību pienācīgu uzglabāšanu (aplūkota ceturtajā kļūdā). Septītā kļūda: darba devējs uzliek darbiniekam finansiālu atbildību par kaitējuma nodarīšanu viņa noziedzīgo darbību rezultātā, ja nav tiesas sprieduma, kas būtu stājies likumīgā spēkā. Tātad saskaņā ar Krievijas Federācijas Darba kodeksa 243. panta 5. punktu pilnīgu atbildību par zaudējumiem noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas laikā darbiniekam uzliek tiesas spriedums, kas stājies likumīgā spēkā.
Astotā kļūda: darba devējs pieprasa zaudējumus, kas pārsniedz faktiskos zaudējumus. Krievijas Federācijas Darba kodeksa 246. pants nosaka zaudējumu apmēru, pamatojoties uz faktiskajiem zaudējumiem, kas tiek aprēķināti no tirgus cenām, kas bija spēkā bojājuma brīdī, bet ne zemāka par īpašuma vērtību pēc grāmatvedības datiem, ņemot vērā šī īpašuma stāvokļa pasliktināšanās pakāpi.
Devītā kļūda: darba devējs iekasē pārmaksāto algu gadījumā, ja viņam šādas tiesības netiek piešķirtas (Krievijas Federācijas Darba kodeksa 137. pants). Saskaņā ar šo pantu šādu summu var atgūt šādos gadījumos: atlīdzinot nenopelnīto avansu, kas tika izsniegts pret algām; lai atmaksātu avansu, kas netika atgriezts vai neizmantots laikā un kas tika izsniegts saistībā ar komandējumu vai pārcelšanos uz darbu citā apvidū; lai atgrieztu summu, kas darbiniekam tika pārmaksāta pārmērīgi grāmatvedības kļūdu atzīšanas vai darbinieka vainas atzīšanas dēļ par darba standartu neievērošanu; darbinieka atlaišanas gadījumā pirms tā gada beigām, par kuru viņš jau ir saņēmis apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, un par nenostrādātajām atvaļinājuma dienām.
Kļūda desmit: darba devējs pieprasa piedzīt zaudējumu summu pēc noilguma termiņa beigām. Saskaņā ar Krievijas Federācijas Darba kodeksa 248. pantu darba devējam pasūtījums jāpieņem viena mēneša laikā no dienas, kad galīgi tiek noteikts darbinieka nodarītā kaitējuma apmērs.
Pamatojoties uz šajā rakstā teikto, var secināt, ka starp darba ņēmēju un darba devēju noslēgtā darba līguma ietvaros var rasties mantiskās attiecības, kurās darbiniekam būs pienākums maksāt darba devējam noteiktu naudas summu. Šajā rakstā aplūkotas gan lietu ierosināšanas un sagatavošanas īpatnības darbinieka nodarītā materiāla kaitējuma atgūšanai, gan desmit tipiskas kļūdas, kas pieļautas šajā lietu kategorijā. Tiesu praksē lietas par darba konfliktu izskatīšanu pieder pie īpašas sarežģītības kategorijas. Tas ir saistīts ar šo lietu faktiskā sastāva sarežģītību, pierādījumu bāzes neatbilstību, likuma normu piemērošanas neskaidrību. Gatavojoties izskatīt šīs kategorijas gadījumus, miera tiesnesim vajadzētu izpētīt cēloņus un apstākļus, kas kalpoja par postījumu cēloni9. Likuma pārkāpuma gadījumā tiesa izdod īpašu nolēmumu, saskaņā ar kuru tai jāveic pasākumi konstatēto trūkumu novēršanai. Kas attiecas uz lietu sagatavošanas un izskatīšanas procesu par zaudējumu piedziņu, ko darba devējs atgūst no darba ņēmēja, diemžēl jāatzīmē, ka šodien ir acīmredzamas nepilnības gan materiālo, gan procesuālo tiesību aktu individuālajās normās attiecībā uz individuālo un kolektīvo apsvērumu izskatīšanu. darba strīdi10. Tiesību teorijas trūkumi ietekmē tiesībaizsardzības praksi, un pašreizējā situācijā daudzi jautājumi būtu jāpakļauj dziļai teorētiskai izpratnei.
3. solis
Krievijas darba tiesību kurss: 1. sējums: Vispārīgā daļa: mācību grāmata universitātēm / Red. E. B. Hokhlova. - SPb.: Sanktpēterburgas universitātes izdevniecība, 1996. - 356. gadi.
"Krievijas Federācijas Civilprocesa kodekss", datēts ar 2002. gada 14. novembri, N 138-FZ (ar grozījumiem, kas izdarīti 2013. gada 28. decembrī)
Krievijas Federācijas Darba kodeksa komentārs. - 2. izdev., Red., Pievien. un pārskatīts / Resp. ed. prof. Jā. Orlovskis. - M: INFA-M, 2011. - 985. gadi.
Krievijas Federācijas Darba kodekss 2001-30-30 N 197-FZ (ar grozījumiem 2014. gada 4. aprīlī) (ar grozījumiem un papildinājumiem, stājās spēkā 2014. gada 13. aprīlī)
Mavrins, S. P. Krievijas darba likums: mācību grāmata universitātēm. / S. P. Mārvins, E. B. Hohlovs. - M.: Jurists, 2002. - 345. s.
