Juridiskais pozitīvisms 19. gadsimtā bija īpaši populārs Rietumeiropā un Krievijā. Pēc viņa teiktā, visi likumi ir valsts likumdošanas funkcija, tāpēc tie attaisno jebkādas attieksmes, normas, kas izriet no valsts varas.
Juridiskais pozitīvisms ir tiesību filozofijas nozare. Tās piekritēji sašaurina tiesību zinātnes ietvaros risināto uzdevumu loku, pētot likumu, kas darbojas "šeit un tagad". Turklāt zinātne to uzskata par normu, uzvedības noteikumu kopumu, ko nosaka piespiedu spēks no dominējošās varas puses.
Juridiskā pozitīvisma attīstības vēsture
Juridiskā pozitīvisma pirmsākumi meklējami 1798. – 1857. Gadā, kad O. Komte izveidoja pozitīvās filozofijas noteikumus. Savos darbos viņš koncentrējās uz tā laika sabiedrisko dzīvi un paskaidroja nepieciešamību veidot jaunu kārtību sabiedrības veidošanai, ņemot vērā pagātni, tagadni un iespējamo nākotni.
Šī tendence kļuva īpaši populāra 19. gadsimta beigās. Šajā laikā viņa atbalstītājus varēja atrast galvenokārt Rietumeiropā un Krievijā. Juridiskā pozitīvisma rašanās ir saistīta ar Džona Ostina vārdiem, kurš teica, ka valdība jāveido tā, lai tā paliktu pārvaldīta.
20. gadsimtā buržuāziskajā jurisprudencē bija raksturīgs tiesiskais pozitīvisms. Viens no tās virzieniem bija normatīvisms.
Juridiskā pozitīvisma būtība un nozīme
Saskaņā ar virzienu likums ir valsts likumdošanas funkcijas rezultāts, kas nav atkarīgs no šķiras, ekonomiskajām un citām attiecībām. Pēc J. Ostina domām, pastāv vairāki normu veidi: dievišķā un pozitīvā morāle. Pēdējā būtībā var ietvert citu cilvēku viedokļus vai to var organizēt politisks spēks. Juridiskā zinātne šajā aspektā balstās uz jau izveidotu juridisko jēdzienu, juridisko pienākumu un dažādu sankciju sistēmu.
Pozitīvisms vienmēr attaisno visus lēmumus, kas nāk no valsts. Ir stingri jāievēro visas šādas prasības neatkarīgi no to satura. Šī iemesla dēļ pozitīvistiskā juridiskā domāšana ir raksturīga lielākajai daļai valstu, kurās dominē autoritāra vara.
Mūsdienu pozitīvistiskā valdība noliedz likumu kā gara izpausmi. Slavenais politologs M. Yu. Mizuļins saka, ka līdz ar aprakstīto pieeju izplatību mūsdienu likumdošanas prakse Krievijā nedod iespēju attīstīt cilvēktiesības, kavē tiesību attīstību kopumā. Pašlaik pozitīvisma jurisprudence pārvērš nacionālo tiesisko kārtību par instrumentu ārēju un sociālo problēmu risināšanai, piešķirot likumam tikai piemērotu nozīmi.
