Parāda vērtspapīri ietver visus vērtspapīrus, kas formalizē attiecības aizdevuma izsniegšanai. Parasti parāda vērtspapīri ietver fiksēta ienākuma saņemšanu no pircēja puses, kā arī emitenta turpmāku izpirkšanu.
Parāda vērtspapīri ir īpašs vērtspapīru veids, kas ir parāda saistību izpausme starp šo vērtspapīru emitentu un pircēju. Parasti parāda vērtspapīrus emitē uz noteiktu laiku, pēc kura emitents apņemas tos izpirkt. Norādītajā periodā šādu vērtspapīru pircējs (turētājs) parasti saņem fiksētu ienākumu par aizņemto līdzekļu izmantošanu, kas samaksāts kā pirkuma cena. Visizplatītākie vērtspapīru veidi ir obligācijas, vekseļi, uzkrājumu sertifikāti, valsts kases obligācijas.
Parāda vērtspapīru vispārīgais raksturojums
Parāda vērtspapīri atšķiras ar šādām pazīmēm:
1) vekselis ir vienkāršākais parāda vērtspapīru veids, kas tiek emitēts stingri noteiktā formā, tam ir vairākas obligātas detaļas un kurā izteikts parādnieka (atvilktnes) pienākums samaksāt šī vērtspapīra turētājam summu, kas noteikta to vekseļa beigās;
2) obligācijas - parāda vērtspapīrus, kas pauž parāda saistības, emitents izpērk pēc noteikta laika un to darbības laikā dod tiesības saņemt no viņa dividendes deklarētajā apmērā;
3) valsts kases obligācijas - parāda vērtspapīri, kuru pazīmes ir pilnīgi identiskas obligāciju īpašībām, tomēr šo veidu emitē valsts un nodrošina ar budžeta līdzekļiem;
4) krājfonds - parāda vērtspapīrs, ko emitējušas kredītiestādes un kas pircējiem dod tiesības saņemt procentus tā darbības laikā, pēc kura ieguldītie līdzekļi tiek atdoti.
Dažu parāda vērtspapīru veidu iezīmes
Indivīdu un organizāciju vidū visizplatītākās ir obligācijas. Šos vērtspapīrus investīciju piesaistei bieži emitē juridiskas personas. Parasti obligācijas nav nodrošinātas, taču dažos gadījumos to emitents kā nodrošinājumu sniedz noteiktas mantas un citas garantijas. Turklāt pēdējā laikā krājumu sertifikāti kļūst arvien populārāki - tiesības emitēt, kas ir tikai bankām. Uzkrājumu sertifikātu galvenā iezīme ir tā, ka to saņēmēji parasti saņem lielākus ienākumus nekā bankas depozīts. Bet ar šiem produktiem saistītos riskus valsts neapdrošina, tādēļ, ja banka bankrotē, īpašnieki nevar cerēt saņemt apdrošināšanas maksājumu.
