Juridisks līgums ir viens no galvenajiem tiesību avotiem Krievijas Federācijā. Šāda veida līgumtiesību akti ir diezgan pamanāma normatīvo dokumentu daļa, kas tiek izmantoti nacionālo un starptautisko tiesību ietvaros. Šī tiesisko attiecību forma ir elastīgāka un loģiskāka, jo tās pamatā ir pušu vienošanās.
Juridiskā līguma būtība
Krievijas Federācijas Augstākās tiesas 1993. gada 27. aprīļa rezolūcijā N 5 visi līgumtiesību akti tiek diferencēti normatīvajos un individuālajos. Privātpersonas ietver tos, kas ir vienošanās starp divām konkrētām pusēm, kuras var būt gan juridiskas personas, gan pilsoņi.
Normatīvais līgums šajā rezolūcijā ir definēts kā tiesību akts, kas nosaka tiesību normas un ierobežojumus, kas ir saistoši formāli nenoteiktam personu lokam. Šis loks var būt ļoti daudz un pārstāvēt sociālās vai citas grupas, ko vieno kopīga formāla iezīme. Šāds līgums ir paredzēts atkārtotai piemērošanai, un tā derīguma termiņš nav atkarīgs no tā, vai ir izveidojušās vai izbeigtas tās īpašās tiesiskās attiecības, kuras tā nodibina.
Legālā līguma veids un tā piemērošanas joma ir atkarīga no tā, kurš ir likumdošanas subjekts, kam piešķirtas attiecīgas pilnvaras, t.i. no kura ir viņu puse vai vismaz viena no pusēm. Lai šādam līgumam būtu juridisks spēks un juridisks raksturs, Federācijas valstij vai subjektiem, kā arī pašvaldību valsts struktūrām vai jebkurām likumdevēju struktūrām, kurām ir šāda prerogatīva, jārīkojas kā šādam likumdošanas subjektam.
Kādi ir juridiskie un normatīvie līgumi
Normatīvie līgumi ietver līgumus par Federācijas izveidošanu un cita veida līgumus, kuru puses vai puse ir Federācijas struktūras. Normatīvā juridiskā līguma juridisko spēku var piešķirt arī tas, ka tā darbību tiesību akta un tiesību avota veidā sankcionē valsts. Šāda likumdošanas pilnvaru nodošana līgumtiesību subjektiem tiek veikta, pieņemot atbilstošu likumu.
Starptautiskie līgumi ir arī dokumenti, kas attiecas uz normatīvajiem juridiskajiem līgumiem, jo tie regulē arī tiesiskās attiecības noteiktās Krievijas tiesību jomās. Šī regula nenotiek tieši, bet netieši, izmantojot federālos likumus vai citus noteikumus, kas pieņemti šo starptautisko līgumu rezultātā.
Daudzi federālu iekšējie juridiskie līgumi, piemēram, par pilnvaru noteikšanu, vienlaikus var noteikt normas budžeta, nodokļu, dabas resursu un muitas tiesību jomā.
