Likums ir dokuments, ko noteiktā kārtībā pieņēmusi īpaši pilnvarota valsts varas institūcija, kurā ir ietvertas normas un uzvedības noteikumi, kas regulē attiecības starp subjektiem to darbības procesā.
Likums ir normatīvs tiesību akts, kura mērķis ir regulēt vissvarīgākās attiecības, kas izriet no sabiedrības locekļu mijiedarbības starp sevi un valsti.
Krievijas Federācijā galvenais tiesību avots ir tieši normatīvais tiesību akts. Viss valstī spēkā esošo normatīvo tiesību aktu kopums veido vienotu savstarpēji savienotu sistēmu, ko sauc par likumdošanu.
Pēc juridiskā spēka izšķir šādus likumu veidus:
- konstitucionālie likumi (tie nostiprina valsts un sociālās sistēmas pamatus, tie ir visu valstī spēkā esošo likumdošanas pamats);
- federālie likumi (normatīvie tiesību akti, kas pieņemti, pamatojoties uz konstitucionālajiem likumiem, kas regulē dažādus sabiedrības aspektus);
- subjektu likumi (regulē tiesiskās attiecības starp tiesību subjektiem jomās, kuras nereglamentē konstitucionālie un federālie likumi, precizē tos saistībā ar reģiona iezīmēm).
Atkarībā no darbības teritorijas ir:
- federālie likumi (tie ir spēkā visā valstī);
- federācijas subjektu likumi (tie darbojas vienā federācijas priekšmetā, kurā tie tika pieņemti).
Krievijas Federācijā federālie likumi un federācijas sastāvdaļu likumi darbojas vienlaikus. Viņi kopā veido mūsu likumdošanas sistēmu. Visi likumi juridiskā spēka ziņā ir strukturēti stingri hierarhiskā secībā. Tas nozīmē, ka likumi ar zemāku juridisko spēku nevar būt pretrunā ar likumiem, kuriem ir lielāks juridiskais spēks, un, ja starp tiem rodas konflikts, rīkosies pēdējie.
Līdz spēkā esamības brīdim likumi ir sadalīti:
- pastāvīgi (stājas spēkā no spēkā stāšanās brīža līdz oficiālas atcelšanas brīdim);
- pagaidu (likums ir ierobežots līdz noteiktam datumam vai kāda notikuma iestāšanās brīdim);
- ārkārtas situācija (stājas spēkā, kad notiek atsevišķi notikumi, un beidzas vienlaikus ar tiem).
