Jautājumus, kas saistīti ar uzņēmuma darbības režīmiem, regulē Krievijas Federācijas Darba kodekss. Galvenais, visbiežāk darba režīms ir normalizēta darba diena, kas ilgst 9 stundas, ņemot vērā stundas pusdienu pārtraukumu. Bet dažos gadījumos, lai optimizētu uzņēmuma darbību, tiek izmantoti arī citi režīmi.
Uzņēmuma darbības režīmi
Krievijas Federācijas Darba kodeksa 17. nodaļā ir uzskaitīti vairāki darba laika režīmu veidi, kas var darboties uzņēmumā. Tas ir:
- standartizēta 8 stundu darba diena;
- neregulārs darba laiks;
- darba aktivitāte elastīgā grafikā;
- darbs maiņās;
- apkopota nostrādāto stundu uzskaite;
- darba aktivitāte ar iespēju sadalīt darba dienu daļās.
Uzņēmuma darbības režīmu galvenās iezīmes
Standartizētā darba diena ir 40 stundas nedēļā, darbinieki strādā ar pusdienu pārtraukumiem no pirmdienas līdz piektdienai, savukārt pēdējā darba diena tiek saīsināta par 1 stundu.
Neregulāru darba laiku regulē Krievijas Federācijas Darba kodeksa 101. pants. To galvenokārt izmanto personām, kuras ieņem administratīvus amatus un kuru darba ilgumu nevar reģistrēt. Darba kodekss ļauj iesaistīt šos darbiniekus dienesta pienākumu izpildē ārpus viņiem noteiktā darba laika. Neregulārs darba laiks nav noteikts visiem, to izmantošana ir jānosaka darba vai koplīgumā.
Darba aktivitātes elastīgā grafikā regulē Krievijas Federācijas Darba kodeksa 102. pants. Šajā darbības režīmā darba dienas sākums, tās beigas vai kopējais ilgums tiek noteikts pēc pušu vienošanās. Darbiniekam ir pienākums pārskata periodā strādāt kopējo darba stundu skaitu, ko noteicis darba devējs un kas tiek uzskatīts par darba dienu, nedēļu, mēnesi utt.
Darba režīmu maiņās ieteicams izmantot uzņēmumos, kur notiek nepārtraukts ražošanas cikls. Šo režīmu regulē Krievijas Federācijas Darba kodeksa 103. pants. Darbs, kas organizēts 2, 3 vai 4 maiņās, ļauj efektīvāk izmantot dārgas augsto tehnoloģiju iekārtas, mehānismus un mehānismus. Aptuvenos maiņu grafikus ieteicams izmantot PSRS Valsts darba komitejas un Vissavienības arodbiedrību centrālās padomes 1967. gada 8. aprīļa skaidrojumā.
Apkopotā darba laika uzskaite tiek veikta gadījumā, kad, veicot noteiktus darba veidus, nav iespējams ievērot standartizēto darba dienas ilgumu. Šajā gadījumā noteiktā grāmatvedības perioda maksimālais ilgums nedrīkst pārsniegt 1 gadu.
Uzņēmuma darbības veids ar iespēju sadalīt darba dienu daļās tiek noteikts gadījumā, ja tas ir nepieciešams un darba īpašā rakstura dēļ. To var izmantot arī, veicot darbu, kura intensitāte vienas darba dienas (maiņas) laikā ievērojami atšķiras. Šajā gadījumā ir ieteicams sadalīt darba dienu daļās, lai darbinieki nepārtraukti nedarbotos vienas nepārtrauktas maiņas laikā.
