Vārdi "noziegums" un "nodarījums" tiek dzirdēti diezgan bieži. Turklāt pat persona, kas runā lieto šos terminus, ne vienmēr var skaidri formulēt to nozīmi. Tas jo īpaši attiecas uz pārkāpumiem. Tikmēr juridiskajā literatūrā šī definīcija tiek atklāta pietiekami detalizēti.
Noziedzīgu nodarījumu literatūrā pamatoti sauc par sociāli kaitīgu rīcību, par kuru rīcībspējīgam subjektam jāuzņemas juridiska atbildība. Gan persona, gan organizācija var darboties kā subjekts. Šajā gadījumā atbildību var uzņemties tikai tie, kuri likumā noteiktajā veidā ir atzīti par spējīgiem. Vai jebkuru sabiedrībai kopumā vai atsevišķiem pilsoņiem bīstamu darbību var uzskatīt par pārkāpumu? Nē. Tā tas ir tikai gadījumos, kad tas atbilst noteiktiem nosacījumiem. Pirmkārt, darbībai jābūt kaitīgai vai bīstamai sabiedrībai. Otra nodarījuma atšķirīgā iezīme, kā norāda pats šīs parādības nosaukums, ir tā, ka tā ir pretrunā ar tiesību normām. Viena no galvenajām pārkāpuma pazīmēm ir vaina. Par pašu darbību tiek sodīts, tas ir, darbība likumā noteiktajā veidā tiek atzīta par noziegumu vai administratīvu pārkāpumu, par kuru tiek noteiktas noteiktas sankcijas. Sodu veidi ir stingri reglamentēti. Ja nodarījums tiek atzīts par noziegumu, sodu nosaka Kriminālkodekss, kurā skaidri norādīts, par kādām nelikumīgām darbībām tiek noteikti noteikta veida sodi. Ja pārkāpums tiek atzīts par administratīvo pārkāpumu, sodus vai nelabvēlīgas sekas tam nosaka Administratīvo pārkāpumu kodekss. Viena no vissvarīgākajām nodarījuma sastāvdaļām ir juridiskā atbildība par to. Ja šādas atbildības nav, nav ne runas par pārkāpumu. Vēsturē ir bijuši un ir tādi brīži: piemēram, kad dažas tiesību normas vairs nav spēkā, bet citas vēl nav izstrādātas, kā tas notiek karu vai revolūciju laikā. Pārkāpums ir izdarīta darbība vai bezdarbība. Lai rastos juridiska atbildība, ir jāizdara rīcības akts. Par domām un nodomiem nevar atbildēt juridiski. Šajā gadījumā bezdarbību saprot kā personas vai organizācijas pasivitāti, kas izraisīja kāda cilvēka tiesību pārkāpumu. Kā piemēru var minēt algas nemaksāšanu darbiniekiem, palīdzības nesniegšanu bīstamā situācijā esošai personai utt. Kad personu var atzīt par vainīgu pārkāpumā? Ja viņš spēj realizēt savu rīcību un tās sekas. Ja persona nezina par savu rīcību, viņu nevar atzīt par vainīgu. Mazu bērnu vai garīgi slimu cilvēku nevar atzīt par likumpārkāpējiem, jo viņi nezina par savu rīcību, tāpēc nevar būt atbildīgi par viņiem. Juridiskā prakse zina arī daudzus refleksu darbību gadījumus, kurus subjekts nespēja ne realizēt, ne novērst. Šīs darbības izskatījās pēc likumpārkāpumiem, taču juridiski to nevarēja atzīt.
