Kvalifikācija attiecas uz piemērotības pakāpi jebkura veida darbam, kā arī profesionālo prasmju līmeni. Kvalifikāciju izsaka apmācības līmenis, pieredze, zināšanas, kas nepieciešamas konkrēta darba veikšanai. Kvalifikācija tiek piešķirta pēc absolvēšanas, turklāt to var uzlabot darba gaitā.
Darbinieka kvalifikācijas rādītājs var būt rangs, kategorija, diploms, nosaukums vai akadēmiskais grāds. Daudzos lielos uzņēmumos un iestādēs ir izveidota darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas sistēma, kur viņi tiek apmācīti jaunās specialitātēs vai tiek apmācīti, lai paaugstinātu kvalifikāciju. Mūsu valstī personu zināšanu apjomam un līmenim, praktiskajām iemaņām jāatbilst ETKS (Vienotā tarifu un kvalifikācijas rokasgrāmata) noteikumiem. Kvalifikāciju definīcijai ir liela nozīme tarifu likmju, darbinieku oficiālo algu noteikšanā. Algas līmenis ir atkarīgs no tā līmeņa, kā arī no turpmākas profesionālās izaugsmes iespējas. Krievijā ir vairāki normatīvie tiesību akti, kas nosaka un nosaka dažādu kategoriju darba ņēmēju algu kategorijas. Tie ir atsevišķi ministriju un departamentu rīkojumi. Dažām kategorijām kvalifikāciju nosaka nevis vienotās algas skalas kategorija, bet gan amatu gradācija. Piemēram, tas attiecas uz Krievijas Federācijas ierēdņiem. Krievijas Federācijas Darba kodeksā liela uzmanība tiek pievērsta profesionālās pilnveides jautājumiem. Saskaņā ar 196. pantu darba devējs nosaka personāla profesionālās apmācības vai pārkvalifikācijas nepieciešamību uzņēmuma vajadzībām. Viņš veic darbinieku profesionālo izaugsmi vai nu pašā organizācijā (kursi, lekcijas, semināri, mācības), vai izglītības iestādēs (īpašas programmas). Darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas kārtību nosaka koplīgums, darba līgums vai koplīgumi. Turklāt Krievijas Federācijas Darba kodekss dažos gadījumos darba devējam uzliek par pienākumu veikt padziļinātu apmācību. Šādus gadījumus tieši nosaka likums vai citi normatīvie tiesību akti. Saskaņā ar Darba kodeksu darbiniekiem, kuriem tiek veikta padziļināta apmācība, ir pienākums radīt nepieciešamos apstākļus studiju apvienošanai ar darbu, kā arī nodrošināt sociālās garantijas, kas noteiktas tiesību aktos, normatīvajos aktos, kolektīvajos vai darba līgumos.
